Secinājumi
1) Nieru aizstājējterapijas metodes ir hemodialīze, peritoneālā dialīze un nieru transplantācija.
2) Pirmā veiksmīgā nieru transplantācija veikta vien 20.gadsimta vidū.
3) Galvenā indikācija nieru transplantācijai ir hroniska nieru mazspēja(HNM).
4) Organisma hipersensitivitāte un antivielu producēšana ir lielākie šķēršļi jebkurā transplantācijā.
5) Ar dzīva donora nieri iespējama labāka saderība, taču visbiežāk praksē tiek izmantota miruša cilvēka niere.
6) Saderību ar dzīvu donoru noskaidro ar audu saderības antigēna HLA palīdzību, saderību ar mirušu donoru noskaidro ar audu tipēšanu, papildus veic saderības raudzi.
7) Kā kontrindikācijas nieru pārstādīšanai ir aktīvs ļaundabīgs audzējs, aktīva infekcija, smagas ārpusnieru slimības, aktīva atkarība, savukārt kā relatīvas kontrindikācijas tiek minētas koronāra sirds slimība un smadzeņu asinsrites traucējumi.
8) Mirušu cilvēku orgānus “sargā” likumdošana, jo šādi orgāni nav izmantojami bez mirušā rakstiskas atļaujas dzīves laikā.
9) Hroniska nieru slimība ietekmē ne tikai pacienta veselības stāvokli, bet arī paaugstina nāves risku jebkādās operācijās.
…
