Unikāla parādība pasaules kultūrā ir japāņu dārza māksla. Pirmie japāņu dārzi pēc ķīniešu parauga tika veidoti Narā. Gan Ķīnā, gan Japānā dārzu salīdzina ar ainavu glezniecību. Kalni – dabas pamats jeb “skelets”, ūdeņi – “asinis”. Šī divvienība ir ķīniešu šan-šui, japāņu iņ-jan divu sākumu kopība un pretmets.
Ar dārza organizācijas mākslu, kurā no dažādiem skatupunktiem paveras arvien jaunas ainavas, japāņus XIII iepazīstināja no Ķīnas atceļojušie dzenbudistu mūki. Izslavētie dārzu mākslinieki prata veiksmīgi apvienot ūdenskritumus, klintis, strautus, kokus un krūmus, nekopējot reālu ainavu un nejaušas kompozīcijas dabā.
Galvenā nozīme dārzā bija akmeņiem. Sevišķi cienīja to neparastās formas. Japāņu dārzu vēstures klasiskais laikmets parādījās 13. gadsimta beigās, kad sāk veidoties japāņu filozofiski simboliskie dārzi. Paši japāņi izšķir trīs tipus:
1.Sausā ainava, kur ezerus un ūdenskritumus sāk aizstāt akmeņu un smilšu, krūmu un koku kompozīcijas. Pazūd ziedi un ziedošie krūmi, dārzs kļūst monohroms, brīžam pat askētisks.…
