Paskāls savos uzskatos par cilvēku atgādina Plotīna uzskatus par dvēselēm kā esošas mūžīgā tiecībā atpakaļ pie prāta.1 Cilvēks, lai arī radies no Dieva un tādēļ – dižens, tomēr ir niecīgs, jo ir pazaudējis savu sākotnējo saikni ar mūžīgo un bezgalīgo – Dievu. Paskāla filozofija ir sirds filozofija. Viņš nosoda Dekarta pārlieko iedziļināšanos zinātnēs, uzskatot tās par otršķirīgām. Paskāls saka: „Dažs labs meklē Dievu varā, cits – dažādos kuriozos un zinībās, vēl cits – baudās.”2 Šajā citātā parādīts, kā Paskāls pielīdzina tieksmi uz zinātni tieksmei pēc baudas un varas, tādejādi norādīdams, ka šīs zemes zināšanu krāšana nav primārā cilvēkam piemītošā īpašība, kas atšķirtu viņu no dzīvnieka. Zināšanas, tāpat kā varu un baudas, cilvēks vēlas savas „iekāres” dēļ, – tā ir cilvēkam piemītošā nelabvēlīgā ieinteresētība, kas rodas no viņa atšķirtības no mūžīgā labuma, un liek viņam tiekties pēc lietām, kas patiesībā nav īstais labums. …
