Ā. Smita darbs ir daudz nozīmīgāks nekā šeit aprakstīts un lielākā daļa no tā, ko šodien uzskata par ekonomikas zinātnes pamatiem ir tieši viņa darba vai tā iedvesmotu darbu sekas.
Deivids Rikardo un Džons Stjuarts Mills – klasiskās ekonomikas domas attīstītāji
Kā Ā. Smits tiek uzskatīts par klasiskās ekonomikas skolas radītāju, tā D. Rikardo un S. Mills tiek uzskatīti par tā attīstītājiem. Viņu darbs mūsdienu ekonomikas uzskatu veidošanā, veco ideju nepareizību pierādīšanā un Ā. Smita ideju attīstīšanā ir nenovērtējams18 .
D. Rikardo ļoti pamatīgi uzlaboja Ā. Smita idejas par cenu veidošanos tirgū19 . Viņa galvenais papildinājums Ā. Smita teorijai bija tas, ka preces vērībā neieiet tikai darbs patērēts tā ražošanā, bet arī viss ieguldītais darbs, lai pati ražošana būtu iespējama. Rikardo pievienoja vēl daudzus citus faktorus, kas ietekmēja produkta cenu. Līdzīgi D. Rikardo precizēja teorijas par renti un tās nozīmi preces vērtības noteikšanā20 . Viņš izcēla iemeslus, kādēļ bija jāmaksā rente (tādējādi iznīcinot jebkādu pamatojumu fiziokrātu skatienam) pamatojoties, ka zemes daudzums ir ierobežots un nomnieks maksā īrētājam renti par tiesībām to izmantot. Atkal Rikardo veica vairākus citus precizējumus šai tēmai saistītos terminos. Īpaši jāizeļ ir D. Rikardo pētījumi par darba samaksu un peļņu, viņa, tā saucamais, dzelzs likums21 , kurš pamatīgi ietekmēja pasaules vēsturi kā pamatu strādnieku klases cīņai par vienlīdzību. Ļoti svarīgi bija viņa teorijas par starpvalstu tirgošnos.
…
Kaut gan līdz 16. gadsimtam pasaule bija redzējusi daudzus domātājus vai filozofus, kas pauda idejas, ko mūsdienās pēta ekonomikas zinātne (piemēram, Aristotelis, Ksenofons, Svētais Tomass Akuins un citi), bieži (taču ne vienmēr, par alternatīviem viedokļiem zemāk) par pirmo ekonomikas skolu ir pieņemts uzskatīt tieši merkantilisma skolu . Pašu terminu merkantilisms lieto divos gadījumos - • Valsts ārpolitikas sistēmai, kura bija izplatīta viduslaikos, tās galvenā doma bija zelta un sudraba (kuru daudzums bija galvenais valsts bagātības rādītājs) uzkrāšana; • Ekonomisku uzskatu sistēmas, kura eksistēja politiskā merkantilisma laikā, apzīmēšanai. Tātad merkantilisma domātājs par nācijas galveno pašmērķi nostādīja pēc iespējas lielāka zelta (naudas) iegūšanu. Par veidiem, kā iekrāt naudu raksta, piemēram, Tomass Mens, kurš uzsver, ka nācijai, kura tērēs (atdot zeltu citām nācijām apmaiņā) vairāk, nekā pelnīs (iegūts raktuvēs vai apmaiņas zelts) rīkojas nepareizi, ka valstij jātirgojas (ievērojot iepriekšpausto domu) pēc iespējas vairāk, izmantojot iegūto naudu, lai iegūtu vēl vairāk; tā teikt, ļaut naudai vairot naudu. Merkantilisti iestājās par ražošanu attīstīšanu pašā valstī, tas ļautu tām apgādāt pašām sevi labāk, tādējādi samazinot vajadzību iepirkt preces (zaudēt zeltu) no citām valstīm un stimulēt zelta ieplūdi valstī tirgojot ražojuma pārpalikumu. Tiek arī minēts, ka merkantilismu ne vienmēr uzskata par ekonomikas zināšanu skolu, tas tiek pamatots ar to, ka merkantilisms bija tā laika dabiska valsts finanšu pārvaldes sistēma, kura radās, jo valstis bija ļoti centralizētas un tā laika populārā doma bija, ka tieši šāds vieds ir vislabākais kā aizsargāt valsts ekonomiku. Personīgi uzskatu faktu, ka merkantilisms dažādās valstīs izpaudās diezgan dažādi (saglabājot, tikai kopējo sakni – zelta iekrāšanu), par lielu atbalstu tieši šim viedoklim, taču neesmu gatavs izteikt galīgu vērtējumu šajā jautājumā.
