Dzejoļos var atrast daudz tēlainās izteiksmes līdzekļus, it īpaši personifikācijas – „bērzs no lauzta zara raud”, „debess pasmaidiens” , dažādi epiteti, kā, piemēram, „dzīves maģiskums un nāves traģiskums” , kā arī paradoksu – „tālā, tālā ciemā, kur vairs nav vasaras” un salīdzinājumu „vējš kā govs.”
Minētajos O.Vācieša dzejoļos paustā aktualitāte vienmēr būs nozīmīga un aprunāta, jo cilvēces spēkos nav apturēt nāvi, kas ir visa sākuma gals. Un, iespējams, arī nevajag apturēt to, ko nav lemts. Kā ir teikts pēdējā dzejolī, mēs nedrīkstam nobīties no uzdrīkstēšanās, mums ir dota tikai viena dzīve, kuru mums ir jādzīvo, nevis jāizdzīvo. Starp šiem diviem vārdiem ir liela atšķirība, kas bieži vien spēj atturēt cilvēkus no neprātīgiem lēmumiem un saprast savu patieso mērķi šajā pasaulē.
Ojāra Vācieša dzeja, manuprāt, ir viena no skaistākajām un emocionālākajām , ko jebkad esmu lasījis. Tā spēj aizraut, likt iegrimt pārdomu pasaulē, kā arī izjust visu to, ko viņš ir jutis, kad rakstījis šīs rindiņas. Šķiet, ka daļa viņa dvēseles ir ielikta katrā dzejolī, un , ja lasa dzejoļus ne tikai ar acīm, bet arī ar sirdi, ir iespējams šo dvēseles daļiņu uzņemt sevī.
…
