20.gadsimtā atjaunojās liberālisma nozīme, taču tas bija atšķirīgs no tā liberālisma, kas pastāvēja 19.gadsimtā. Viens no galvenajiem 20.gadsimta liberālisma domas aizstāvjiem bija Frīdrihs fon Haijeks. Viņš liberālismu attīstīja ne tikai kā politikas zinātnes sastāvdaļu, bet arī tā ekonomisko pusi. Haijeks nodeva publicēšanai vairākas svarīgas grāmatas, kas bija rakstītas par liberālas sabiedrības pamatiem un to pētīšanu, tai skaitā Individuālisms un Ekonomiskā Kārtība (Individualism and Economic Order), kā arī Likums, Likumdošana un Brīvība (Law, Legislation and Liberty) un Brīvības Konstitūcija (The Constitution of Liberty), kas bija vissarežģītākais Haijeka brīvas sabiedrības principu izklāstījums. Ļoti liela nozīme bija arī viņa polemiskajam darbam Ceļš uz dzimtbūšanu (The Road to Serfdom). Haijeka darbi bija vērsti uz to, lai Rietumu civilizācija būtu pamatota uz liberālisma pamatprincipiem un lai novērstu totalitārisma iespējamību, kā arī lai spētu pārstrukturēties uz jaunu iekārtu no sociālisma ēras, norādot uz tās trūkumiem un intelektuālas nozīmes kļūdām, kas izraisīja praktiskas sekas. Svarīgi bija palielināt sabiedrības izpratni un atbalstu vienīgajiem principiem, kas nodrošinātu brīvas civilizācijas eksistenci.1
Runājot par pašiem liberālisma pamatelementiem, jāatceras, ka galvenokārt liberālisms koncentrējas uz indivīdiem un tiesībām, brīvībām. Liberālisma būtība bija aizsargāt indivīda tiesības un brīvības no citiem indivīdiem, arī no sabiedrības vairākuma. Liberālismā liela nozīme ir demokrātijas principiem, par ko cīnās arī Haijeks.
…
