Pirmo reizi termins „psihoterapija” pieminēts XIX gadsimta beigās D. N. Tūka grāmatā „Prāta un ķermeņa ietekmes ilustrācijas”. Ļoti drīz — XIX gadsimta deviņdesmitajos gados — šo terminu plaši sāk ieviest, pateicoties ārstnieciskās hipnozes attīstībai. Līdz šim nosaukumu „transs” un „hipnoze” medicīnā nebija. Citu virzienu tajā laikā arī nav — hipnoze ir pirmā psihoterapijas izpausme, ko atzīst ari Z. Freids, un, lai gan viņa attieksme pret hipnozi mainās, nekad viņš nav teicis, ka tā neietilpst psihoterapijā. 1993. gadā S. Leders, ari domājot par hipnozi un transu, norāda uz transoloģiskās psihoterapijas iespējamo izpratni [2]:
1) kā ārstniecības metodi, kas ietekmē organismu, tā stāvokli un funkcionēšanu
psihiskajā un somatiskajā sfērā:
2) kā metodi, kas ietekmē un iekustina zināšanu apguves u.c. psihes procesus;
3) kā instrumentālās manipulācijas metodi, kas kalpo sociālajai kontrolei;
4) kā parādību kompleksu, kas rodas, cilvēkiem kontaktējot.
Tātad — pirmā balstās uz medicīnas (bioloģiskā) modeļa, otra saistīta ar psiholoģiskajām koncepcijām, trešā — ar socioloģiju, ceturtā — ar filozofiju. Vēlāk kā uz stumbra zari veidojas citas metodes, bet visu to pamatā ir vairāk vai mazāk izteikts transs.
Pirmā psihoterapijas skola un psihoterapija vispār bija transs (hipnoze), uz ko XX gadsimtā tika vērsts "nolieguma noliegums". …
