Man tik ļtoi rūp Entonijs, ka novēlu, lai jebkuram cilvēkam, dzīvniekam un mikrobam tāds rastos, piedzimtu šajā būrī. Tas taču ir tik vienkārši. Nevajag māti, ne radīšanas brīnumaino aktu, gadās, ka nevajag pat tēvu, brāli un māsu, bet māte jau ir. Nevajag nekā, izņemot pašu Entoniju. Varbūt to vairs nesauks par Entoniju, bet par Homēru vai Laurenciju. Nezinu. Man tik ļoti rūp mans Entonijs, ka nevēlos zināt. Entonijs novēl nezināt.…
