Senie ēģiptieši ticēja, ka farons, viņu valdnieks, un ir Saules dieva dēls. Kamēr viņš valdīja zemes virsū, viņš bija Hors, lielā Saules dieva Ra dēls.nomiris viņš dzīvo valstības pārcēlās uz mirušo valstrību, kur savienojās ar pašu dievu Ra. Viņu pēctecis farona tronī kļuva par jauno Horu šajā pasaulē.
Kad saule nozuda rietumos, Ēģiptieši domāja, ka saules dievs ceļo cauri naktij. Viņi zināja, ka nākamajā rītā tas atdzims. Viņi ticēja, ka nomirušais farons ceļo uz rietumiem līdz ar sauli. Tāpēc mirušo valstība atradās rietumos un šī iemesla dēļ Ēģiptieši apbēdīja cilvēkus rietumos no Nīlas.
Ar labu valdnieku, kas dzīvoja mūžīgi, Ēģipte baudītu jebkuru dieva labvēlību. Bet, lai to nodrošinatu, farona miesas vajadzēja saglabāt, citādi viņa gars mirtu. Piramīdas bija milzīgi cilvēka roku darināti kalni, kas bija domāti faronu miesas saglabāšanai uz laikiem. Dziļi to iekšiene atradās valdnieka apbēdījuma kamera. Kaut arī viņa pavalstnieki necerēja iemantot tādu pašu dievišķu nemirstību kā farons, tomēr viņi cerēja uz pēcnāves dzīvi. Piramīda bija tāds cerību simbols. Tā solīja mūžīgu labklājību, ja būs nodrošīnata farona savienība ar dieviem.
Katrs farons sāka celt savu piramīdu jau ilgi pirms tam, kad bija kļuvis vecs vai gaidīja nāvi, tāpēc ka šis darbs prasīja daudzus gadus. Vīņš pavēlēja savam arhitektam izgatavot piramīdas uzmetumus un nosūtīja savus ierēdņus izvēlēties tai piemerotu vietu kalna nogāzē rietumos no Nīlas.…
