Politikas veidošana ir centrālā pakāpe politiskajā procesā, punkts, kurā likumprojekti kļūst par likumiem vai edikts (rīkojums, pavēle) tiek valdītāju izspriests.1 Lai spētu saprast sabiedrības politiku kopumā, ir jāsaprot, kā lēmumi tiek veidoti.
Lai ierobežotu nekompetentu lēmumu pieņemšanu, pastāv konstitūcijas, kas satur pamatlikumus, kuri attiecas uz svarīgāko institūciju tiesību un pienākumu noteikšanu. Konstitūcijas satur arī cilvēktiesības. Rakstītās konstitūcijas parasti ir svarīgas politiskajās sistēmās, lai noteiktu šo likumu pamatu. Kurus tālāk valdība labo un paplašina, ieviešot jaunas izmaiņas plašākos likumu krājumos. Katrai institūcijai ir arī lēmumu pieņemšanas noteikumi, savukārt vissvarīgākie noteikumi ir tieši tie, kas nosaka politikas veidošanas procesu, jo tas ir valsts sistēmas pamatā.
Politikas veidošana ir kā sociālo interešu un pieprasījumu, iekš autoritatīviem sabiedrības lēmumiem, saruna.2 Likumdošanas vara veido valsts politiku, izpildvara to izpilda, savukārt tiesu vara to visu kontrolē, lai nerastos pret likumiskas darbības. Latvijā atšķirībā no citām valstīm pastāv arī Satversmes tiesa. Lai gan šīs varas īsteno katra savas funkcijas, realitātē aizvien grūtāk ir tās pilnīgi nodalīt vienu no otras, jo savā starpā tās ir ļoti saistītas.
Vislielākā starpības starp politikas veidošanas funkcijām ir starp demokrātisko un autoritārisma sistēmām.3 Demokrātija nozīmē tautvaldība. Lielajās valstīs, kur ir liels skaits cilvēku ir neiespējami īstenot tiešu demokrātiju, tāpēc pilsoņi savas tiesības deleģē tautas ievēlētiem pārstāvjiem, tādējādi tiešā demokrātija kļūst par reprezentatīvu. Savukārt autoritārajos režīmos iedzīvotāji kā politikas veidošanas līdzdalībnieki tiek uztverti simboliski, vara nonāk vai nu vienas partijas rokās, vai militāro spēku rokās.
…
