Man šķiet, ka brīžiem varbūt tas, ka grāmatas tik daudz salīdzinu ar ikdienas realitāti, man neļauj saskatīt visas ikdienas problēmas. Iespējams, varbūt tā arī ir labāk, jo dzīvot pozitīvā apkārtnē ir daudz patīkamāk, nekā baudīt negatīvu no visa apkārtējā. Bet pieņemot šādu grāmatu realitāti, iespējams, ir grūtāk tikt pāri kam sāpīgam. Kaut kam tādam, kas aprij mūsu brīvo laiku. Steiga. Dažreiz Saule slēpjas kastaņkokos, un tad līst lietus. Un kad līst lietus, es savu brīvo laiku pavadu, lai lēkātu pa peļķēm gumijniekos kopā ar draugiem. Tuvākajiem. Un šāda sajūta ir patīkama. Diena šķiet novērtēta, ja laiks ar draugiem ir pavadīts šādi. Ja vispār brīvais laiks tiek pavadīts šādi. Tāds, lūk, ir mans laiks. Mans izdzīvošanas vērtais laiks. Nekādā naudas izteiksmē nenovērtējamais laiks.
…
