Fransuā Vijons ir viduslaiku dzejnieks – pēdējais viduslaiku dzejnieks Francijā. Viņš piedzimis Simtgadu kara laikā – 1431. (varbūt 1432.) gadā Parīzē nabaga ļaužu Monkorbjē ģimenē. Svētā Benedikta baznīcas kanoniķis Gijoms de Vijons adoptēja apdāvināto zēnu un rūpējās par viņa izglītošanu: deva iespēju mācīties Sorbonnas universitātē un kļūt par mākslas zinātņu bakalauru. Fransuā pieņēma audžutēva uzvārdu.
Vijonam bija tikai nedaudz vairāk par divdesmit gadiem, viņš, šķiet, tikko bija sācis sacerēt dzejoļus, kad viņa liktenī iezīmējās pirmais draudīgais pavērsiens: jauneklis tika apsūdzēts garīdznieka Sermuāza noslepkavošanā ielas kautiņā. Vijonam steigšus nācās atstāt Parīzi un bēguļot.no provinces viņš sūtīja uz Parīzi lūgumu par apžēlošanu un to arī panāca. Atgriezies Parīzē, Vijons 1456. gadā sarakstīja „Mazo testamentu”. Taču jau ap Jaungadu Parīzē atkal bija jāatstāj: kopā ar draugiem Vijons bija piedalījies vairākās zādzībās un Navarras koledžas aplaupīšanā, par ko pēc tālaika likumiem draudēja ļoti bargs sods. Viņš kļuva par bezpajumtnieku, bēguļoja, līdz Orleānā tika apcietināts. Viņu atbrīvoja laimīgas nejaušības dēļ – pilsētā ieradās Orleānas princis Šarls ar mazo meitiņu Mariju, un šim notikumam par godu visus notiesātos amnestēja.…
