Latīņu vārds incunabulum (daudzskaitlī incunabula, un bieži angliskots kā incunable) nozīmē sākotne, un vēl plašākā nozīmē attiecināms uz pirmsākumu, bērnību vai pirmavotu no kaut kā. Terminu inkunābula sāka izmantot 17. gs. Cik zināms, pirmais šo nosaukumu ir lietojis vēsturnieks B. fon Mallinkrots no Minsteres. Savā darbā par grāmatiespiešanas rašanos un attīstību, viņš grāmatas, kuras dienasgaismu ieraudzījušas līdz 1500.g., nosauca par inkunābulām. Pilnībā šis apzīmējums nostiprinājās 17. gs. vidū, pateicoties franču bibliogrāfam Filipam Labbe.
Tātad, šajā vārdā sauc grāmatas, kas iespiestas Johanna Gūtenberga1 un viņa pēcteču laikā līdz 1500. gada. Pirms grāmatiespiešanas izgudrojuma grāmatas tika rakstītas ar roku vārds vārdā, lapa pēc lapas, šī bija ļoti darbietilpīgs un neizdevīgs process, jo to rakstīšana un pārrakstīšanas gaita bija ļoti lēna, un parasti pārrakstītāji bija mūki. Pēc Gūtenberga izgudrojums grāmata no manuskripta kļūst par iespieddarbu. …
