Eriks Ādamsons savos stāstos, tēliem piešķir īpašības, kas lasītājam konkrēti liek aizdomāties, par to kāds ir pats autors un kādi ir autora izdomātie tēli un par to vai realitātē arī ir šādi neaptēsti cilvēki. Ādamsona stāsti atšķiras ar to, ka viņš apraksta vienu cilvēku, kuram ir kāda muļķīga un neparasta problēma ar, kuru jātiek galā.
Piemēram, stāstā ’’Lielas spodrības gaismā’’ Ādamsons galvenajam tēlam Rihardam Beitānam piešķir, pārāk lielu sirdsapziņu. Galvenais tēls – seržants Rihards Beitāns savā ziņā ir baltrocītis, kuram ir bail no netīra darba, jo viņš ir pieradis pie lielas tīrības un greznības, kuru vēlāk viņš necietis ne acu galā. …
