Noziedzības un tās ģenēzes izzināšana parasti noris pastarpināti ar dažādu līdzekļu (statistiskie rādītāji, ekspertu atzinumi, novērojumi utt.) palīdzību. Šāda pastarpināta izzināšana prasa katra rezultāta kritisku uztveri. Tādēļ galvenā loma noziedzības, kā arī tās determinantu izzināšanā tiek atvēlēta uz loģiku balstītām atziņām. Šajā sakarā jāatzīmē, ka jebkādā ar loģisko spriedelējumu veiktā izzināšanā jābūt izmantojamo jēdzienu viennozīmīgai izpratnei.1 Minēto uzsvēra arī sengrieķu filozofs Epikūrs (Epikuros; 342 vai 341-271 vai 270 p.m.ē), rakstot vēstuli Hērodotam: „nepieciešams izprast jēdzienus, kas atrodas vārdu pamatā, lai, novadot pie tiem mūsu uzskatus, jautājumus, pārpratumus, mēs varētu iztiesāt tos un lai pie bezgalīgiem izskaidrojumiem nekas nepaliktu neatrisināts, vai lai mēs nelietotu tukšus vārdus”
Es piekrītu Baumaņa kunga domai, ka ir nepieciešamie vairakie līdzekli ar kuru palidzību varētu izzinat, izpetīt un identificēt noziedzību. Ka arī ir nepieciešama viennozimiga jēdziena izpratne, tikai šaja gadījumuā var neparprotami apgūt noziedzības paradību, ka arī ar to, var smazināt varbutību par nepareizu izpriešanu.…
