Pilsoniskās sabiedrības ir pilsoņu sabiedriskās aktivitātes sfēra, tā nav atkarīga no valsts un ir alternatīva valstij. Radikālā pieeja parasti uzsver pilsoniskās sabiedrības spēju kontrolēt, limitēt valsti un panākt valsts ierēdņu atskaitīšanos sabiedrībai ne tikai pirmsvēlēšanu periodā, bet regulāri. Liberālā pieeja parasti uzsver tādu pilsoniskās sabiedrības funkciju kā valsts darbības leģitimācija un atbalsts, sadarbība ar valsti. Demokratizācijas procesa gaitā pilsoniskās sabiedrības attīstība ietver sevī ne tikai autonomu asociāciju un grupu atdzimšanu, bet arī ekonomisko un īpašuma formu daudzveidību.
Valsts un pilsoniskās sabiedrības attiecību obligāta sastāvdaļa ir to savstarpējā atkarība: valsts nosaka pilsoniskās sabiedrības autonomijas robežas, savukārt pilsoniskā sabiedrība limitē valsti.
Pilsoniskā sabiedrība ir demokrātiska politiskā režīma neatņemams elements, valsts tieši nepārvaldītā sabiedrības dzīves sfēra, brīvu indivīdu brīvprātīgi veidotu asociāciju kopums. Balstīdamās uz likumā garantētajām pilsoņu tiesībām, pilsoniskā sabiedrība palīdz pilsoņiem realizēt savas ekonomiskās, politiskās, reliģiskās un citas intereses. To nevar radīt ar pavēli no augšas: gan pārejā no tradicionālas uz mūsdienīgu sabiedrību, gan pārejā no totalitārisma uz demokrātiju šis veidojums top, valsts un tās pilsoņu attiecībās pakāpeniski iedibinoties demokrātiskiem principiem. …
