Man personīgi vismīļākā pasaka ir „Vijolīte”. Tā ir par kādu meiteni, kas bija ļoti vienkārša, pieklājīga, laipna un dzīvespriecīga. Savu iekšējo pasauli viņa izlika caur mūzikas skaņām, spēlējot vijoli. Kad Vijolīte iemīlas Irisā, viņa necīnās par viņa mīlestību, bet ļauj Magonei iegūt to, jo viņa uzskata, ka ir pārāk vienkārša, lai kāds viņu varētu mīlēt. Pasakas noslēgums ir attēlots visai drūmi, bet tai pat laikā cerīgi, parādot, ka arī pēc neveiksmīgas mīlestības, ir jāpaceļ galva augšā un jātic, ka mīlestība atnāks. Uz atvadām Vijolīte Īrisam saka “ Esi laimīgs. Paldies, ka tu biji. No manām sāpēm dzims jaunas dziesmas, kas citiem dos prieku.”…
