IDEOLOĢIJA
18.gs. Francijā radās zinātne par idejām – ideoloģija, lai veicinātu cilvēka domas attīstību. Mūsdienās ar ideoloģiju saprot politisko doktrīnu un ideju sistēmu, kas piedāvā universāli piemērojamu cilvēku kopību, ideoloģijas un ideoloģiski rituāli aicina apzināties kopīgās vērtības un intereses, rast veidu, kā šīs intereses īstenojamas un mērķi sasniedzami.
Ideoloģijas var iedalīt teokrātiskajās un laicīgajās. Vēsturiski pirmās politiski nozīmīgās ideoloģijas bija teokrātiskās jeb reliģiskās ideoloģijas, kas attaisnoja reliģiskos karus. Politikas zinātne parasti aplūko laicīgās ideoloģijas, kuru vidū pazīstamākās ir liberālisms, konservatīvisms, sociālisms, anarhisms un autoritārisms. Tomēr ideoloģijas var klasificēt arī pēc to izvirzītajiem principiem. Tā, piemēram, amerikāņu profesors Viljams Ebenšteins ideoloģijas iedala 4 pamatgrupās: kapitāliskajās, sociālistiskajās, komunistiskajās un fašistiskajās. Cits iedalījums savukārt izceļ tā saucamās brīvās un nebrīvās ideoloģijas – pēc režīma, par kuriem šīs ideoloģijas iestājas.
Saturiski ideoloģijas atšķiras ar to, ka tās skaidro dažādu ideju un institūciju lomu cilvēku politiskajā dzīvē. Parasti galvenie strīdi ir par to, ko nozīmē taisnīgums, demokrātija, vara, autoritāte, valsts, brīvība, tiesības, pienākums, protests, vienlīdzība.…
