“Valoda ir pasaules aina,” šādus vārdus saka Maija Kūle, ievērojama latviešu filozofe. Un es
viņai šajā atziņā varu piekrist, jo jau no pašiem pirmsākumiem cilvēki lieto tādu valodu un vārdus, kāda ir apkārtējā pasaule, viņu izjūtas, pārdzīvojumi. Tomēr jāatzīst, ka mūsdienu valoda ļoti atšķiras no “agrākās” valodas. Bet kas tad īsti ir pie tā vainojams? Un kāda ir mūsdienu valoda?
Domāju, ka pie valodas izmaiņām, pasliktināšanās esam vainīgi mēs visi, jo visi kopā mēs veidojam sabiedrību. Sabiedrību, kuras galvenie mērķi ir spēks, vara, nauda, laika ietaupīšana. Ja viens cilvēks dzīvo, domā un runā saskaņā ar “agrākās” valodas likumiem, tad turpretim cilvēku grupa izmanto pavisam citu valodu, un katrs tās dalībnieks, lai kā arī negribot, pieņem šo valodu kā normu. Maija Kūle arī saka, ka: “Cilvēks, valoda, kultūra ir viena vienība, viena esamība, tāpat kā gaiss, plaušas un elpas enerģija.” Pagaidām mēs un mūsu valoda ir vienota, bet cik ilgi?…
