-
Eiropas valstu attīstība pēc Pirmā pasaules kara
JAPĀNA,
20. gadsimtā sākumā Japāna bija politiski un militāri spēcīga ar strauji augošu ražošanu, jo tai bija spēcīgs „apgādājamais” – Ķīna, tomēr pēc I Pasaules kara arī Japānā sākās problēmas. Būtiskākās no tām ir iekšējā un saimnieciskā depresija, politiskais vājums un fašistisku tendenču pieaugums armijā. 1921. gadā iestājās saimnieciskā krīze, kad kritās zīda un rīsu cenas – auga inflācija. Tomēr vissmagākais trieciens bija pēc 1929. gada krīzes ASV, jo ārvalstis paaugstināja muitas tarifus, lai neielaistu Japānas produktus. Krīze saimniecībā gāja roku rokā ar krīzi politiskajā jomā, jo arī tur bija sarežģījumi – nebija neviena, kas spētu tikt galā ar izveidojošos situāciju. Attīstījās fašisma ideja it īpaši armijas virsnieku vidū.
Saspringtas attiecības kļuva ar ASV, jo kaut arī Japāna bija Tautu Savienībā, pateicoties Austrālijai un ASV tai neizdevās panākt, lai līgumā tiktu ietverta deklarācija par rasu vienlīdzības principu. Kā arī kutelīgs bija jautājums par Šaņdunā salu, kas teorētiski tika atdota Japānai, bet Savienotās Valstis, būdami ķīniešu aizstāvji, negribēja to pieļaut. Līdz ar to cīņas par tirdzniecības ceļiem Klusajā okeāna un uz Āziju kontinentu bija neizbēgamas .
…
Eiropas valstu attīstība pēc I pasaules kara. Pirmais pasaules karš bija radījis daudz pārmaiņu Eiropas politiskajā kartē, radās jaunas valstis un mainījās teritoriālie iedalījumi. Tomēr kopumā valdīja haoss un apjukums: zemes izpostītas, saimniecības, rūpniecības nolaistas, cilvēki sagrauti, valdībās – strīdi. Pretstatā - ASV un Japāna, kur gan risinājās ražošanas attīstība un valdības stabila vara. Beidzoties I pasaules karam tika aprēķināts, ka kopējā iztērētā summa no karojošajām pusēm esot bijusi 45 miljardi angļu mārciņas. Un Vācijai kā „vainīgajai valstij” nācās atmaksāt 6,6 miljardus mārciņu reparācijas, tomēr jāpiebilst, ka ne tikai Vācija bija parādos, piemēram, Francija atmaksāja aizņēmumu Lielbritānijai, savukārt tā Savienotajām Valstīm . VĀCIJA. Kā jau iepriekš minēju Vācijai nācās maksāt miljardiem lielas reparācijas, ko , par spīti grūtajai situācijā valstī, tā darīja. Valstī bija augsta inflācija, jo markas vērtība strauji kritās, bezdarba līmenis kāpa ik dienas, cilvēki dzīvoja badā un trūkumā. Mirklī, kad Vācijai reāli vairs nebija ko maksāt, Francija , zinādama, cik novājināti ir kaimiņa, iebruka un atņēma tai Rūras baseinu, kas Vācijai bija svarīgs, lai spētu kaut mazliet uzturēt savu ražošanu. Gala rezultātā Vācija griezās pēc palīdzības pie strauji augošās ASV. Tā kā Savienotajām Valstīm nebija pirmkārt, koloniju , otrkārt, tirdznieciskās attiecības ar Eiropu bija labs veids kā paplašināt tirgu, piekrita „sponsorēt” Vāciju un vēlāk vēl citas Eiropas valstis. Līdz ar to ASV aizdevumi kļuva par ražošanas pamatkapitālu, kas , laikam ejot, arī atmaksājās, jo acīmredzami uzplauks Vācijas rūpniecība. 1923. gadā tika ieviesta jaunā markā un drīz vācieši sāka dominēt Eiropā saimnieciskajā ziņā. Tomēr, kad 1929. gadā notika krīze ASV vissmagāk to nācās izjust tieši Vācijai, atkal pieauga bezdarbs, samazinājās pieprasījums pēc precēm un saasinājās politiskā situācija valstī - parādījās Hitlers.
