K.G.Jungs pie ekstraverti mentālā (domāšanas) tipa pieskaita subjektus, kuri visu iedala divās lietās un izstrādā formulu pēc kā arī vadās. Ja notikumi, apstākļi, fakti, parādības atbilst šai formulai, tad tas ir pareizi, ja ir novērojamas kādas atkāpēs, novirzes, tas tiek definēts kā nepareizs, bet ja radies nejauši, tad tas ir tas, kas radies „no malas” neatkarīgi no šīs formulas. Citējot: „Tā kā formula šķiet atbilstoša pasaules garam, tad tā kļūst arī par pasaules likumu, kuram jābūt spēkā vienmēr un visut, atsevišķajā un vispārīgajā, personīgajā un sabiedriskajā. Ekstravertā mentālā tipa morāle aizliedz viņam pieļaut jebkādus izņēmumus, jo viņa ideālam jāīstenojas jebkuros apstākļos...”[1; 57] to varētu attiecināt uz valdības izdotajiem likumiem, kuri nebalstās uz sabiedrībā esošo situāciju, bet valdībā izdomātiem, idealizētiem standartiem, kurus vajadzētu ieviest, bet sakarā ar to, ka izstrādātie likuma projekti ieviešot nedod vēlamos rezultātus, tiek apstādināti, un atstāti vēlākam laikam, pēc nosacījuma „kad pienāks tā kārta.” Man ļoti patika K.G. Junga teiktais: „Kad iecietība pret slimo, nenormālo iekļaujas formulā, tad tās īstenošanai mēģina radīt speciālas iestādes.....” …
