Pirms sāku pildīt šo patstāvīgo darbu, jau uzreiz zināju par kādu tematu rakstīšu, jo pēc manām domā „ielas bērni“ ir ļoti aktuāla pedagoģiska problēma mūsdienās.
Dažkārt sabiedrība par ielas bērniem runā kā par „zudušo paaudzi“, kurai vairs nav iespējams palīdzēt un kura ir pārmaiņu laika novēršamas upuris, uzskatot – līdz valsts labklējība pieaugs, ielas bērnu problēma izzudīs pati no sevis. Bet tā noteikti nenotiks, jo ielas bērni ir atrī tādās labklājības valstīs kā ASV, Anglija.
Ja skatās no vēsturiskā aspekta „ielas bērni“ fenomens ir veidojies pārejas laikā uz brīvā tirgus ekonomiku, kad ģimenes un bērni tika pakļauti dažādam riskam (bezdarbs, mazas algas, lieli komunālie maksājumi), bet nav saņēmuši pietiekamu atbalstu, lai spētu to pārvarēt. Tādējādi deviņdesmito gadu vidū Latvijas pilsētās uz ielā parādījās ubagojoši, klaiņojoši, strādājoši bērni. Vienlaikus aktuāla kļuva skolu neapmeklējošo bērnu problēma.
No vienas puses – tās bija sekas nabadzībai, kurā nonāca liela daļa Latvijas ģimeņu ar bērniem, no otras puses – padomju laikā labi funcuonējoša saikne starp ģimeni, skolu, sabiedrību un valsts iestādēm deviņdesmito gadu vidū bija pilnīgi likvidēta, bet nekas jauns tās vietā netika izveidots.…
