Ievadā
14.gs. Itālijā atdzima interese par Senās Grieķijas un Romas mākslu, arhitektūru un literatūru.
Mācītie vīri novērtēja šo zināšanu nozīmi un mēģināja saliedēt antīkās idejas ar kristīgo ticību.
Cilvēku zemes dzīve viņus saistīja vairāk nekā pēcnāves augšāmcelšanās izredzes.
Par māksliniekiem
Baznīcas absolūtās varas apšaubīšana, mudināja valdniekus akcentēt savu ietekmi.
Valdnieki sāka pasūtīt māksliniekiem brīnišķīgas gleznas, skulptūras un celtnes, kas cildināja viņu nozīmīgumu.
Māksliniekus sāka atzīt par ievērojamiem sabiedrības locekļiem, kuri par bagātu iedvesmas avotu kalpoja grieķu un romiešu mīti.
Mākslinieka amats
Renesanses mākslinieku loma krietni atšķīrās no mūsdienu mākslinieku vietas sabiedrībā. Savu amatu viņi apguva darbnīcās, kuras piederēja meistaram. Viņš savukārt saņēma pasūtījumus un veica tos kopā ar saviem mācekļiem.
Pasūtījuma darbos ietilpa altārgleznas, un freskas, kas atradās baznīcās, rātsnamos un pilīs, kā arī mazi tēlojumi lūgšanām, pilsoņu portreti, apgleznotas mēbeles, grāmatu vāki u.c.
…
