14. un īpaši 15. gs. pieaugošais naturālisms un indivīda vērtības apziņas atdzimšana ļāva parādīties atsevišķiem reālu cilvēka tēlojumiem. Pirmajos vēlo viduslaiku „tīrajos portretos, kuros bija redzami valdnieki, nebija iedomājams, ka vienkāršais cilvēks būtu kāda mākslas darba centrālais tēls. Tajos bija attēloti tikai pleci un seja profilā. Itālijā kvatračento mākslinieki fonā parasti ieglezno dekoratīvus motīvus vai ainavu gaišos toņos, kā to darījis arī Pjēro della Frančeska Urbīno hercoga un hercogienes dubultportretā.
Itālijā, īpaši 15, gs., ir raksturīgi idealizēt tēlu, tomēr neatsakoties no portretiskās līdzības. Tā Urbīno hercogu Federigo da Montefeltro, kurš karā bija zaudējis vienu aci un daļu deguna, Pjēro attēlojis no „labākās puses”. Viņa sieva hercogiene Batista Sforca, kura diptiha tapšanas brīdī jau bija nobriedusi sieviete, savukārt var lepoties ar neticami baltu un grumbu neskartu jaunas meitenes ādu.…
