Kokrūpniecība ir viena no Latvijas vislielākajām rūpniecības nozarēm. Šobrīd tā ieņem lielu nozīmi valsts ekonomikā. Pēc "dzelzs priekškara" krišanas valsts atkal brīvi varēja tirgoties ar rietumiem. Ja pirmskara gados valsts ekonomika galvenokārt balstījās uz lauksaimniecības produkciju, tad mūsdienās cilvēkus vairāk interesē ātra peļņa. Tas izskaidrojams galvenokārt ar cilvēku nabadzību, jo, ne jau lielie rūpnieki varētu pārdot koku ārpus Latvijas, ja mežu īpašnieki paši necirstu un nepārdotu mežus.
Referātā ir pētīts kokmateriālu tirgus, galvenie koksnes importētāji, kā arī eksportējamās koksnes veidi. Tika apskatīta kokmateriālu kvalitāte, tās izmantošanas iespējas. Referātā pieminētas arī galvenās institūcijas, kas reglamentē kokmateriālu tirgu, kā arī izglītošanās iespējas. Informācija tika gūta no rakstiem laikrakstos, visvairāk no „Dienas Bizness” un „Lauku Avīze”, kā arī resursiem internetā. Tika pētīts laika posms no 1991. gada līdz 2003. gadam, lai gan lielākajā daļā tabulu parādīti tikai daži gadi, kas uzskatāmi parāda galvenās tendences. Nobeigumā uzskatāmi izcelti secinājumi, kas arī atbild uz referāta uzdevumu.
Rietumvalstu iedzīvotāji jau sen sapratuši, ka savu mežu nepietiks ilgam laikam, tāpēc cenšas necirst tos. Maksādami mūsu apstākļiem lielu naudu, viņi iepērk kokmateriālus no bijušā austrumu bloka valstīm.…
