Šoermaņa slimība

2. Secinājumi
1.Mugurkaulu var uzskatīt par anatomiski un funkcionāli sarežģītāko cilvēka balsta kustību sistēmas daļu, tā uzbūve ir samērā sarežģīta. Tas sastāv no skriemeļiem, starpskriemeļu diskiem, starpskriemeļu locītavām, saitēm un muskuļiem. Šie elementi nodrošina mugurkaula stabilitāti un kustīgumu.
2. Šoermaņa slimības diagnoze pamatā balstās uz klīniskām un rentgenoloģiskām pazīmēm. Rentgenogrāfisks mugurkaula attēls pie Šoermaņa slimības raksturīgs: vidējiem un apakšējiem krūšu daļas skriemeļu ķermeņiem ir izteiktas ķīļveida formas, parasti skriemeļu ķermeņa priekšējā daļa ir augstāk nekā aizmugurējā, virsmas ir nelīdzenas, viļņainas, augstums starp skriemeļu diskiem nav vienāds.
3. Literatūras avoti apraksta, ka Šoermaņa slimību skar biežāk zēniem 12- 16 gadu vecumā aktīvas augšanas periodā slimība apmēram ilgst 1,5 līdz 2,5 gadiem un ilgāk.
4. Šoermaņa slimības etioloģija nav izpētīta līdz galam. Domā, ka slimības cēlonis varētu būt iedzimtas mugurkaula īpatnības, kurā ir traucēta asinsrite, endokrīnā dziedzera disfunkcija. Pastāv arī viedoklis, kas Šoermaņa slimību attiecina pie osteodisplāzijas grupas slimībām. Slimības pamatā ir skriemeļu apofīžu distrofiski nekrotiskas izmaiņas, epifizāro plātnīšu pārkaulošanās traucējumi un starpskriemeļu disku distrofija ar skrimšļa veidošanos skriemeļu šūnās- Šmorļa trūce.
5. Labi pārdomāta, visaptveroša programma rehabilitācijas terapijā palīdz samazināt sāpju sindromus un iekaisumus, uzlabot lokanību un mugurkaula izturību, tādējādi atvieglojot pacientu ikdienas aktivitātes.

…