Jānis Grots latviešu dzejā ienāk strauji un ar lielu popularitāti. Viņa dzejas spēks slēpjas dziļā cilvēka iekšējās pasaules pazīšanā un prasmē par to stāstīt vienkāršiem vārdiem, sirsnīgi un tēlaini.
20. gadu krājumos romantiski meklējoša trauksme, skaistuma un mīlestības apjūsmošana savijas ar skaudrām, reālistiskām dzīves ainām, revolucionāriem cīņas motīviem un līdzjūtību pret dzīves pabērniem.
30. gadu otrā pusē Grota dzejā dominē individuāli motīvi – krājumā „Dziļos sniegos” vērojamas bērnības atmiņas, dzīves atziņas. Grota ideāli nesaskan ar dzīves īstenību, viņa trauksmaino domu ieskauj smeldze, rūgtums, vientulība, kas īpaši spēcīgi jūtams pēdējos krājumos. Grots visus grūtos iespaidus dzejā ataino caur iekšējo pārdzīvojumu prizmu. Dzeju viscaur raksturo bagāta jūtu dzīve.
Grots nebaidās runāt par darba cilvēku grūto dzīvi („Vecais lopu dzinējs”, „Invalīds”), par nepieciešamību cīnīties: „Ir tikai darbs un cīņa” („Atziņas”).
…
