Centieni nostiprināt demokrātiju, tirgus ekonomiku un pilsoniskas sabiedrības pamatus Vācijā smagi cieta no 1929. gada pasaules ekonomiskās krīzes sekām. Vācijas tautsaimniecība pāris mēnešu laikā galīgi sabruka. Sekoja vēl nepieredzēts bezdarbs, un pieauga tautas neapmierinātība ar dzīves līmeņa straujo pasliktināšanos. Vēlēšanās mērenie politiķi zaudēja vairāk un vairāk balsu Vācijas komunistiem un nacionālsociālistiem. 1933. gadā Nacionālsociālistiskā partija ieguva vairākumu Vācijas parlamentā Reihstāgā, un sākās nacionālsociālisma vadoņa Ādolfa Hitlera astoņpadsmit gadu valdīšanas laiks.
Hitlera attīstītās ideoloģijas - nacionālsociālisma -pamatprincips bija rasisms, tas ir, ka visas tautas nav uzskatāmas par vienlīdzīgām. Hitlers bija pārliecināts, ka cēli ir vienīgi vāciskās un tai radniecīgās Ziemeļeiropas kultūras sasniegumi, bet ka ebreji tos cenšas sagraut. Viņš it sevišķi ienīda komunistus, jo komunisms solīja tautu vienlīdzību, turklāt tā idejas pamatlicējs Kārlis Markss pēc izcelsmes bija ebrejs.
Nacionālsociālisms balstījās uz idejas, ka vācu tauta glābs Rietumu civilizāciju no iespējamās bojāejas, ko - pēc Hitlera domām - vēlējās panākt ebreji. Lai sasniegtu šo mērķi, bija jānodrošina jaunas zemes ("dzīves telpa") vācu tautas pavairošanai, jāizskauž no sabiedrības vārgums un slimības un jāiznicina vācu tautas ienaidnieki - komunisti un "zemākas" tautas, it sevišķi ebreji.
Līdzīgi Staļinam Padomju Savienībā, Hitlers savas ideoloģijas vārdā lietoja teroru pret Vācijas iedzīvotājiem.
…
