Protams, būtu labāk, ja ES tiesībās tiktu piemēroti tikai vienoti jēdzieni, jo tas nodrošinātu šo tiesību vienveidīgu piemērošanu visās dalībvalstīs. Tomēr tas ne vienmēr ir iespējams, jo pamatā iemesls, kādēļ atsevišķas darba tiesību direktīvas norāda uz nacionālajos tiesību aktos noteiktā darba jēdziena piemērošanu, ir panāktā politiskā vienošanās starp dalībvalstīm ES lēmējinstitūcijās tādās situācijās, kur dalībvalstis vēlas paturēt lielāku rīcības brīvību. Tajā pašā laikā atšķirīgu nacionālo jēdzienu lietošana attiecībā uz vienu un to pašu ES direktīvu pārrobežu gadījumos rada praksē virkni problēmu (Dupate, 2011.).
Minētie piemēri norāda, cik sarežģīta ir „dubultā” likumdošana valstīs, kuras atrodas Eiropas savienības sastāvā. Lai arī šķietami visi Eiropas Savienības likumdošanas akti ir pārtulkoti un saskaņoti ar nacionālajām tiesībām, vienmēr atrodas likuma robi, kas, atkarībā no situācijas, vērš attiecīgi izveidojušos situāciju kājām gaisā par labu vienai vai otrai no strīdā iesaistītajām pusēm.
Kā zināms, spēkā esošo likumu nezināšana neatbrīvo no atbildības, tāpēc ikvienam, kā darba devējam, tā arī ņēmējam ir jāzina savi pienākumi un savas tiesības un kaut minimālā līmenī jāiepazīstas ar darba jomas likumdošanu kā nacionālo, tā Eiropas Savienības, savukārt strīdus gadījumi jāuztic profesionāļiem.
…
