Septiņdesmitajos gados pagājušajā gadsimtā strādāju stingra režīma labošanas iestādē, jeb kā toreiz to apzīmēja “Iestādē OC 78-2” Valmierā. Tikai trīs gadus izturēju cietuma atmosfērā. Šodien, atceroties to laiku, varu teikt, ka nepagāja neviena diena, kad nebūtu sev domās uzdevusi jautājumu- kādēļ šie cilvēki ir šeit? Kādēļ cilvēks nostājas uz noziedzības ceļa? Kas ir tie iemesli, kas jauku puisēnu vai meiteni pārvērš par alkoholiķi, liek zagt, krāpties, nogalināt?
Cienījamā ģimenē Aucē vecmāmiņas lolots izauga zēns.
Liela auguma skaistulis, kuram mīļais Dieviņš nebija noskaudis
neko, ne stāju, ne augumu, ne vecāku turību. Arī ar prātu viss kārtībā, skolā mācījās normāli. Tikai...tikai pārsteidzoša bija zēna tieksme pēc negatīvā. Jau no skolas pirmajām klasēm neviens pārkāpums klasē nenotika bez Edgara (vārds izdomāts) līdzdalības. Un tā nu pašlaik jaunais vīrietis izcieš savu trešo apcietinājumu.
Vecākiem šobrīd pieder četri veikali. Pagājušajā vasarā dēls tika gaidīts mājās ar lielu nepacietību un pārliecību, ka būs palīgs biznesa lietās.
Rudens pusē pilsētiņu aplidoja vēsts- Edgars apcietināts trešo reizi, izdarīta jauna zādzība. Un to paveica cilvēks, kurš četros veikalos varēja iet un ņemt ko vien sirds vēlas, jo vecāku mīlestība pret dēlu bija bezgalīga.
Kādēļ cilvēks, atrazdamies nodrošinātā vidē, pastrādā noziegumu?…
