Savā esejā analizēšu tādu konceptu kā ķermeni, kas savā būtībā ir piederošs subjektam (ir pats subjekts), bet komunikācijas procesā kļūst par izrādīšanas objektu. Tāds teorētiķis kā Ērvings Gofmanis (Erving Goffman) par ķermeņa izrādīšanu raksta, ka, „tātad, kad indivīds izrāda sevi citiem, viņš savā izrādē pat vairāk nekā savā uzvedībā kopumā cenšas paust sabiedrības oficiāli pieņemtās vērtības.”1 Tādēļ ķermenis ir interesants analīzes objekts, kas ir ieausts komunikatīvajā procesā gan kā sociāls objekts, kas ir pamats stratifikācijai starp dzimumiem, gan simbolisks- skaistuma etalons- pauž sabiedrības skaistuma ideālu.
Analīzei tiks izmantoti divu autoru skatījumi uz ķermeņa sociālajām funkcijām Žana Bodrijāra (Jean Baudrillard) un Pjēra Burdjē (Pierre Bourdieu), kuri ķermeni aplūko gan no socioloģiskās, politiskās, komunikatīvās gan arī no filozofiskās perspektīvas.…
