Bezgalīga pieķeršanās cilvēkiem, no kuriem saņem mīlu un rūpes:
„Bet slimais ķēniņš nespēja palikt viens. Viņš sūtīja sulaini to [Ilzīti] meklēt...”
„Ķēniņš bij viens. Tik mazā princese Ilzīte bij pie viņa. Un viņa vienīgā laime bij paskatīties viņas bērna acīs, kuras vēl nezināja sāpju. Kad viņa bij prom, tas palika nemierīgs un sūtīja viņai pakaļ.”
Tuvinieka zaudējums ir grūti pārdzīvojams:
„No tā laika, kad ķēniņiene bij mirusi, zālēs, kur zilās glāžu sienās vēl klusi un slepeni spoguļojās lielas zelta lampas, vairs nededza ugunis. Sulaiņi staigāja bez trokšņa, kā ēnas; pār visu ķēniņa namu kā slimība gulēja sēras. Sen bēru skujas bija noslaucītas no trepēm, bet viņu smarža vēl valdīja pār ķēniņa dvēseli. Tik ilgi, kamēr zelta vainags sāka rūsēt viņam aiz skumjām uz galvas”
„ Šī [skumju] lēkme viņam bij uznākusi pēc ķēniņienes nāves.”…
