Par moderno demokrātiju kā tādu teorētiski var runāt sākot ar 19. gadsimtu, kad šis jēdziens ienāca apritē. Demokrātija laika gaitā bija mainījusies un tai klāt sāka nākt daudzi jauni aspekti, kurus bija jāņem vērā, ja vēlējas izprast demokrātiju. Viens no šiem aspektiem bija tā dēvētā reprezentatīvā sistēma, kuras ietvaros balsstiesīgie vēlētāji, kas tajā laikā bija vīrieši, kuri sasnieguši noteiktu vecumu ( sievietēm vēl nebija balsstiesību, jo kustības, kas cīnījās par sieviešu tiesībām, tai skaitā tiesībām balsot, sākas vēlāk ) vēlēja vēlēšanās par cilvēkiem, kuri profesionāli pārstāvēja viņus parlamentā, tādējādi tā vairs nebija tāda demokrātija kā antīkajā Grieķijā, kurā pastāvēja tā saucamā tiešā demokrātija, kuras ietvaros balsstiesīgie pilsoņi savācās tautas sapulcē, lai lemtu par visiem svarīgajiem lēmumiem. Tieši reprezentivitātes parādīšanās dēļ ieviesās jaunais termins modernā demokrātija.1
Modernā demokrātija ir pastāvējusi nu jau kādu laiku un noteikti turpinās pastāvēt arī nākotnē neskatoties uz to, ka tikai salīdzinoši maza daļa pasaules dzīvo demokrātiskos apstākļos. Tas nav nenozīmīgi, ka lielākā daļa no pasaules attīstītākajām un turīgākajām valstīm dzīvo modernās demokrātijas apstākļos, tas pierāda to, ka modernā demokrātija ir tas virzulis, kas veicina sabiedrības attīstību un ja tiek veicināta sabiedrības attīstība tad, protams, taču tiek veicināta arī indivīda attīstība. …
