Aspazijas darbi ir ļoti saistoši, bet, ir kāda lieta, kas tos padara vēl interesantākus. Tā ir lugās un dzejā saistītā Jaunās strāvas ideoloģija, jaunstrāvnieku idejas un uzskati, kas nezinātājam paliks nepamanīti. Tādēļ, lai labāk izprastu rakstnieces darbus, kaut vai nedaudz ir jāiepazīstas ar šo kustību.
Jaunā strāva pastāvēja 19. gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados. To veidoja demokrātiskie studenti, kas atbalstīja sociālo taisnību. Tika radīta plaša un radikāla kustība, kas izauga par spēcīgu politisku un kulturālu faktoru Latvijā. Tā vērsās pret latviešu vecpilsonību, kas aizstāvēja sadarbību ar cara patvaldības administrāciju un meklēja saprašanos ar vācu muižniekiem. Jaunā strāva pauda jaunus uzskatus literatūrā un zinātnē, uzskatīja par savu uzdevumu atsvabināt tautu no zemnieciskās pagātnes, apkarot vadoņu netaisnību, likvidēt tautas gļēvumu un parādīt latviešu tautai vācu sociālistisko ideālu.
Kā jau minēju-daudzi Aspazijas darbi ietver sevī Jaunās strāvas idejas. Kā piemēru var minēt dzejoļu krājumu „Sarkanās puķes” un lugu „Zaudētas tiesības”, kas ir pārpilni ar sociālajiem motīviem. Dzejoļu krājumā problēmas tiek risinātas ar liriskās varones starpniecību. Mēs varam noprast, ko tā domā, ko jūt, par ko uztraucas. Dzejā ir skaidri redzama vēršanās pret dzīves netaisnībām:
„Augstībā tur nesasniegtā ideāli paceļas-
Pīšļu radījumiem atliek
Tik pēc viņiem cenšanās.”(„Mūsu dzīve”)
…
