Liena, kura kā romāna sākumā domājams, nav vis Helene Margarethe fon Staufenmuth, lielmātes Elviras bērns, bet gan Mades un Jēkaba Oļiņu meita Trīne Oļiņa. Viņas abas Annuža lielā apjukumā netīšām samainīja ugunsgrēka laikā Irbēnos, un “īstā” Liena sadega. Bet to zināja vienīgi Annuža, kura bija izaudzinājusi viņu par čaklu, pieklājīgu, dievbijīgu un tikumīgu meiteni. Pārējie pret viņu izturējās kā pret vienkāršu bāra bērnu, nezinot, ka patiesībā Liena ir turīgo Irbēnu saimnieku miesīga meita. Šo bērnu Annuža bija atdevusi audzināšanā Oļiņiem, lai nedaudz dzēstu savu grēku, cerot, ka būs atlīdzinājusi viņiem meitiņas trūkumu.
Lienai vistuvākie cilvēki bija Annuža, Ilze un Kaspars Gaitiņi, kuri tāpat kā viņa, bija silti un gaiši cilvēki, bez ne mazākās samākslotības, liekulības un izlikšanās. Liena dzīvoja pie Oļiņiem, daudz palīdzēja saimniecības darbos, pie mājas bija iekopusi puķu dobītes, vienmēr atrada laiku darāmajiem darbiem un tos veica bez atrunāšanās – ar lielu mīlestību. Viņa katru svētdienu devās uz baznīcu, jo ticēja Dievam. Pret Oļiņiem izturējās ar bijību. Arī Oļiņi no sākuma pret viņu labi izturējās – Liena allaž bija apģērbusies gluži kā lielmaņu meita.
