Autores vērtējumā, likumdevējam būtu jāizvēlas plašākais personai noteikto tiesību
jēdziens, kas aptvertu gan tiesības klusēt, gan tiesības neliecināt (pret sevi), gan tiesības neiznsiegt pierādījumus, gan šīm tiesībām līdzvērtīgas tiesības, atstājot telpu minēto tiesību piepildīšanai ar saturu tiesību normas interpretācijas ceļā, veidojot judikatūru. Šeit būtu vērā ņemams, ka minētās tiesības ir viens no cilvēktiesību aspektiem, turklāt būtiskiem, plaši analizētu praksē - kā vietējā praktiskās tiesību zinātnes telpā, tā arī Eiropas Savienības un pasaules mērogā. Tādēļ jēdziena
sašaurināšana, mēģinot to iztulkot tikai gramatiski, tostarp mēģinot diezgan precīzi pielīdzināt citu valstu terminoloģijai, varētu rasties iespējamība, ka personas tiesības klusēt, neliecināt pret sevi nepamatoti tiek sašaurinātas.
Vairāku tiesībzinātnieku darbos ECT spriedumi tiek analizēti, iedalot tos divās lielās grupās: spriedumos, kas attiecas uz privilēģiju sevi neapsūdzēt, un spriedumos, kuros tiek aplūkotas tiesības klusēt, tomēr nekonkretizējot šo jēdzienu skaidrojumu līdz absolūtam, nemainīgam un nepapildinām saturam.
Autore pievienojas promocijas darba autorei, ka tie sības sevi neapsūdzēt ir plašākas, ietver gan tiesības neliecināt, gan tiesības klusēt, turklāt samērā saprotami izskaidro minēto tiesību nozīmi un mērķi. Tomēr, autores vērtējumā, personas tiesības klusēt, neliecināt pret sevi, neapsūdzēt sevi būtu jāaptver vienā jēdzienā, piemēram, tiesības sevi neapsūdzēt, Kriminālprocesa likuma 2. nodaļā “Kriminālprocesa pamatprincipi” atklājot minēto tiesību saturu, atstājot vietu arī minēto tiesību plašākai interpretācijai normas piemērošanas brīdī.…
