Saimnieciskā situācija Eiropā no 1919.-1924.gadam

Pēc pirmā pasaules kara Eiropas valstis nevarēja atgūties no kara sekām. Bija vairāki faktori, kas traucēja ekonomisko attīstību:
1) galīgi sabrucināta starptautiskā tirdzniecība.
2) Reparācijas un kara aizņēmuma maksājumi mazināja valsts investīcijas.
Taču no 1919.gada līdz 1924.gadam situācija Eiropas valstīs uzlabojās.
Situācija Francijā no 1919. – 1925.gadam
1917.gadā ievēlētā Žorža Klemanso valdībai bija liels panākums tieši pie tā, ka Francija 1.Pasaules karu beidz kā uzvarētāj valsts. Pēckara Francijā ar plašu vērienu atjaunojās streiku kustība. ”Lielajos dumpjos” 1919. un 1920. gadā piedalījās vairāk 2 miljoni cilvēku. Streikoja metalurgi, tekstilrūpniecības strādnieki, ogļrači, zemnieki un daudzi citi. Vispārējs dzelzceļnieka streiks ilga visu 1920. gada maiju. Streikotāji prasīja darba algas palielināšanu, astoņu stundu darbadienas ieviešanu, kolektīvo līguma atzīšanu, kā arī aprādījās lozungi par solidarizēšanos ar Padomju Krieviju. Klemanso kabinets piekāpās strādniekiem. 1919. gada pavasarī tika pieņemti divi likumi, kas apmierināja streikotāja galvenās prasības. Pirmais oficiāli noteica 8 stundu garu darbadienu, otrs deva arodbiedrībām tiesības slēgt kolektīvos līgumus ar darba devējiem. Ārpolitikā Klemanso valdības darbu raksturo cīņa pret Padomju Krieviju. Uzsāktā militārā intervence cieta neveiksmi, jo franču jūrnieki sāka dumpoties, viņi pieprasīja, lai viņus atsauc atpakaļ uz Franciju, valdībai ar grūtībām izdodas likvidēt šos nemierus. Un daudzi piketētāji tika notiesāti un nosūtīti uz cietumiem un katorgas darbiem. Ļoti svarīgs notikums bija 1919 .gadā Francijā Parīzes miera konference, kurā izstrādāja miera līgumus ar Vāciju un tās sabiedrotajām. 1919.gada 28.jūlijā saskaņā ar miera līguma noteikumiem Francija atgūst Elzesu un Loteringu. Kā arī uz 15 gadiem Francijas pārraudzībā nonāca Sāras ogļu šahtas, kas bija nodēvēta kā atlīdzība par sagrauto ogļu rūpniecību Francijas ziemeļos. Saskaņā ar Parīzes miera konferences lēmumiem, Vācijas un Turcijas kolonijas nonāca sabiedroto rokās kā Tautu Savienības mandātu teritorijas, Francijas pārraudzībā nonāk Togo un Kamerūnu un saskaņā ar 1920.gada augusta līgumu ar Turciju, Sīriju un Libānu. …