Rīga ir raiba, un to padara dažādie cilvēki, kas ir sastopami Rīgas ielās. Es nerakstu par bagātiem kungiem un skaistām dāmām, bet gan par pabērniem, invalīdiem, prostitūtām, ogļvedējiem, zagļiem, klaidoņiem un bezpajumtniekiem. Šie cilvēki izsaka Rīgas būtību. Ne velti manā dzejā atklājas tā vienkāršo cilvēku traģēdija, ko radījusi neveiksme un nelaime. Ejot caur Rīgas tuneļiem un tirgiem, redzot mazos klaidoņu bērnus, zagļus, bezpajumtniekus un vecās tantes, kuras mājās uzadījušas zeķes nāk uz tirgu pārdot par santīmiem, mani pārņem bezpalīdzība, skumjas un žēlums. Es uzskatu, ka dzejā ir jāraksta par šo sabiedrības daļu, kas ir ļoti liela, lai protestētu pret netaisnību un vienaldzību pret viņiem, kas diemžēl valda sabiedrībā, kurā mēs dzīvojam.…
