„Zariņa prozā ekspresionistiski tēlojumi savijas ar sirreālisma elementiem, taču tos balsta viņa eksistenciālistiskā attieksme pret pasauli. Realitāte viņa darbos it kā šķeļas un īstenības atveids zaudējis savu konkrētību.”
(V. Hausmanis)
Literāro darbību aizsāk svešumā. Pēc mobilizācijas Latviešu leģionā un gūsta izciešanas Vācijā viņš izceļo uz Angliju. Tur izmācās par medbrāli un ilgus gadus strādā bērnu psihoanalītiskajā slimnīcā. [1]
Prozas darbos pievēršas cilvēka psiholoģiskajiem pārdzīvojumiem eksistenciāli smagās situācijās, un pārsvarā tie attiecas tieši uz trimdinieku (svešinieku) iekšējo pasauli. Viņa daiļrade ir balstīta eksistenciālisma filozofijā. [1]
Daiļradē dominē robežsituāciju tēlojums, „eksistenciālās apskaidrības” izpratne, doma par eksistenciālo brīvību, par „dzīvošanu neīstā esamībā”. Rakstnieks tēlo tādas izjūtas, kad cilvēks sevi visvairāk izjūt tieši eksistenciāli – bailes, izmisumu, šaubas, domas par pašnāvību, arī slimu, ārprāta psihi. [1]
Stāsts „Dienas grāmata no Vilkaču valsts” ievietots krājumā „Dieva mērkaķis” (1959).
Stāsta moto ir V. Šekspīra dzejas rindas: „Mēnešsērdzīgie, mīlētāji un dzejnieki - visi Dieva pasaulē ir vienādi...” Priekšvārdā autors īsos vārdos atklāj trimdinieka Jēkaba Uburga likteni. Viņš sastapts klejojam Londonas doku tuvumā, nav runājis ne vārda angliski un slimojis ar smagu psihisku kaiti. Nokļuvis slimnīcā, kur miris no leikēmijas. [1]…
