11. gadsimta beigās Vidusjūras reģionā sākās krusta kari. Tas notika kristiešu un musulmaņu nesaprašanās dēļ. Par lielu konfliktu strīds pārvērtas tad, kad musulmaņi aizliedza kristiešiem apmeklēt Jēzus Kristus svētās vietas Palestīnā. Pāvests Urbans II 1095.gadā vērsās pie visiem kristiešiem, īpaši bruņiniekiem, lai tie dodas krusta karā pret viņu ticības noliedzējiem – musulmaņiem. Sākotnējie iemesli bija reliģiski, bet krusta karu patiesie politiskie un ekonomiskie cēloņi bija centieni šo karu organizētāju rokās pārņemt tirdzniecību Vidusjūras austrumdaļā. Eiropas mērogā organizēti krusta kari ilga pusotru gadsimtu. 12. Gadsimtā bija krusta karu kulminācija, bet 13. Gadsimtā pamazām reliģiskā degsme sāka apsīkt, kristieši cieta arvien lielākas neveiksmes.
Tā kā pareizticība izplatījās slāvu zemēs, tai skaitā Krievijā, bet Krievija robežojās ar Baltiju, Romas pāvests bažījās par Bizantijas reliģiskās konkurences pastiprināšanos pie toreizējām Eiropas ziemeļaustrumu robežām – arī Baltiju. Tādēļ pāvests atbalstīja un steidzināja Baltijas tautu kristīšanu un pievēršanu katoļticībai. Vēl viens Baltijas pakļaušanā ieinteresēts spēks bija Vācu tirgotāji.…
