Jāatzīmē arī tas, ka filma „Tēja ar Musolīni” ir tāda kā „blīvāka” un „smagāka” ar notikumiem nekā ar pašu stāstu. Visu laiku kaut kas notiek, taču ir grūti saskatīt saistības, materiālu, kas saistīti ar Elsas mīlas dēku, Lēdijas Esteres viltīgais mazdēls un Arabellas suns – visi ne pārāk viegli eksistē līdzās viens otram. Šēras attēlotā varone Elsa tikmēr ignorē briesmas, kas draudz Itālijā dzīvojošiem ebrejiem un izdara ne pārāk gudrus apgalvojumus. Piemēram, viens no tiem ir šāds: „Musso? I think his butt’s too big to push around the dance floor.” („Muso? Es uzskatu, ka viņa pēcpuse ir pārāk liela, lai to kustinātu pa dejas grīdu.”)
Lai gan šī filma noteikti nebija viena no manām mīļākajām un es to analizēju visai kritiski, es nevaru nepaslavēt aktierspēli (cilvēki reizēm aizmirst, cik laba aktrise var būt Šēra) un jāatzīst, ka man patika arī ekscentrisko dāmu un burvīgo skatu kombinācija. Līdz ar to varu secināt, ka tas, kas filmai drūka stāsta departamentā, tiek aizstāts ar aktieru lielisko tēlojumu un skaisto ainavu.
…
