Vilhelms Purvītis savā daiļradē attēloja skaidras un saprotamas brīvās dabas ainavas, lai netiktu aizmirstas laikmetu pārmaiņas. Tika attēlota dabas mūžīgā dzīve, gada un dienas laiku mija, dabas stihiskie spēki, ūdens, vēja, gaismas dinamika. Vienlaikus gleznas saglabāja acīmredzamu vai nojaušamu stingro taisnu virzienu un robežu kompozicionālo struktūru.
Mākslinieku darbos simbolisms atšķīrās, piemēram, spēcīgs un vitāls bija J. Rozentāla darbos, bet lirisks V. Purvīša. Tie izmantoja stilistiskus simbolus, kas norāda uz mūžīgo dzīvi, savos darbos iekodēja savu laika izjūtu un patiesībā ļoti svarīgs bija cilvēks vispār, viņa liktenis un mūžs. Simbolisms veidojās no emocionāliem pārdzīvojumiem, dīvainiem sapņiem, noskaņām sabiedrībā un vīzijām. Manuprāt, cilvēka tēls parādās ne tikai portretos, bet arī mitoloģijas un folkloras sižetos; savukārt daba atspoguļo Latvijas lauku, mežu un upju ainavas rāmo krāsainību tikai ziemeļzemēm raksturīgajā pelēcināto krēslas stundu apgaismojumā.
…
