2004.–2008. gads Latvijā bijis gan daudzu iespēju, gan izaicinājumu periods. Iestāšanās ES deva iespēju izmantot ES struktūrfondu līdzekļus, kā arī, kalpojot kā garants investoru uzticībai, izraisīja ārvalstu privāto finanšu resursu ieplūdi valstī. Tas, ka ārvalstu ieguldītāji saskatīja Latviju kā augstu kapitāla atdeves vietu, deva arī Latvijai lielas iespējas attīstīties un palielināt ienākumu un darba ražīguma līmeni valstī. Galvenais izaicinājums šai laikā – strauji augošā ekonomika un nepieciešamība nošķirt īstermiņa ieguvumus no ilgtermiņa riskiem un zaudējumiem.1
Maijā patēriņa cenas pieauga par 1,3% un to noteica gan iestāšanās Eiropas Savienībā, gan augstās degvielas cenas pasaulē. Tas tomēr nebija nekāds pārsteigums, jo tieši šajā mēnesī jau arī varēja sagaidīt vislielāko inflāciju visā gadā. Medikamentiem noteica 5% PVN (medicīniskie pakalpojumi +4,7%), pieauga degvielas akcīze (transporta izmaksas +5%), dubultojās maksa par autotransporta obligāto apdrošināšu. Par 0,7% sadārdzinājās arī pārtika. Rezultātā 12 mēnešu inflācija uzlēca jau līdz 6,2%, bet gada vidējā pieauga līdz 4,2%.
Inflācija nav viendabīgs process, kas notiek vienkārši, pastāvīgi un vienmērīgi visās jomās. Salīdzinājumā ar kopējo inflācijas pieaugumu pārtikas cenas nav bijušas izšķirošais un dominējošais inflācijas pieauguma faktors pat pirms pievienošanās ES - ne aprīlī, ne maijā -, kaut gan 2004. gada pirmajos mēnešos pārtikas cenu kāpums tiešām bija lielāks nekā kopējais inflācijas līmenis.
…
