....to, ka man ir dāvāts atšķirīgs redzējums nekā vairumam cilvēku, biju bieži apjautis pusaudžu gados, it īpaši tajos brīžos, kad kārtējo reizi klostera skolotāja balss kā kara taure dārdēja manā virzienā, vārdu pa vārdam murminādama ierasto tekstu: „Vai Tu ATKAL(!!!) domā par laicīgām, nevis par dievišķām lietām?!”
Iekšēji burtiski pretojos tam, ko mācīja klosteru skolotāji, man nekad nebija bijusi vēlēšanās pakļauties tiem uzvedības priekšstatiem, ko liekulīgi noteica baznīca. Mana dzīves būtība nesaskanēja ar kristīgās mācības uzskatu- cilvēks dzimis, lai ciestu-, jo biju pilnīgi pārliecināts, ka mēs esam dzimuši zemes priekiem, mīlestībai, tādēļ nemaz ilgi nebija jāgaida, lai sadūšotu savu būtība doties klejojumos- meklēt, atskārst sevi.…
