4. Secinājumi
1. Izmantojot savu militāro pārākumu, Vācu Ordenis Livonijā savas problēmas risināšana plaši iesaistīja vardarbību un agresivitāti: zemes un piļu sagrābšana, pretinieku sūtņu un vēstuļu pārķēršana, saņemšana gūstā un tūrešana apcietinājumā, slepkavības, draudi un augstprātīgi izteikumi. Šājā jomā dominēja Vācu ordenis, vienīgais ko varēja arhibīskaps – uzlikt Baznīcas sodus, bet ordenis viņus ignorēja.
2. Dēļ tam, kā pāvestam bija liela loma Livonijas garīgajos jautājumos, par regulāru parādību kļuva ordeņa un bīskapu savstarpējā sūdzēšanās pāvesta kūrijā un pāvestu uzpirkšana. Prelāti sūdzējas uz Vācu ordeni, ordenis „lobēja” savus kandidātus prelātu amatos. Sv.Romas imperatoram nebija mehanisma, lai būtiski ietekmēt uz Rīgas arhibīskapa un Vācu ordeņa Livonijā savstarpējo konfliktu noregulēšanu. Livonijas landtāgs,kas bija vairāk arhibīskapa varas instruments, nebija pārāk efektīvs, jo puses to daudzas reizes vienkarši ignorēja.
3. Var radīties priekšstats, ka konfliktu risināšanā vairāk uzvaru guva Vācu ordenis, un varbūt kā tas tā arī ir, bet tās uzvaras, gūtas vai ar spēku vai ar diplomātiju, nedeva jūtamus un paliekošus panākumus nevienai konfliktā iesaistītajai pusei.
…
