Viduslaiku sadzīvē bija noteikta sava kārtības un kārtu izpratne – ikviens sabiedrības loceklis ieņēma tam pienākošos vietu. Katrs apzinājās, pie kādas kārtas tas ir piederīgs. Visam pāri valdīja apziņa, ka pasauli, tādu, kāda tā ir, iekārtojis Dievs. Cilvēku nevienlīdzību baznīca skaidroja kā pirmatnējā grēka sekas. Viduslaiku sabiedrība sevi apzinājās kā noslēgtu veidojumu, kas atrodas Dieva ziņā. Tajā pašā laikā ikviens bija iesaistīts kādā kopībā, kolektīvā. Tādus kolektīvus veidoja klosteri un pilsētas, pat ciemati. Pilsētās visus savukārt vienoja draudzes, ģildes, cunftes utt.
Kārtas. Aristokrātiskā slāņa pašā augšgalā bija karalis ar savu dzimtu. Karaļnamam pietuvinātie, parasti tie bija titulēti augstmaņi, veidoja galmu. Viņu bagātība un spožums kalpoja par paraugu pārējiem augstdzimušajiem. Svarīgākais bija ārējais greznums, tāpēc šīs kārtas vidū lielā cieņā bija zelts un sudrabs.…
