Atkarība ir fiziska, psihiska, sociāla slimība. Tā ir slimība, ko raksturo nespēja kontrolēt atkarību izraisošo vielu lietošanas procesu, laiku, biežumu un daudzumu. To nevar kontrolēt tikai ar gribasspēku un raksturu. Atkarība rada līdzatkarību ģimenē, darba vietā un jebkurā sociālā vidē. Atkarība ir slimība, kas ilgst visu atlikušo cilvēka mūžu. Atkarības stāvoklis izpaužas ar 4 galvenajām pazīmēm:
uzmācīga tieksme pastāvīgi vai periodiski atkārtot vielas lietošanu;
tolerances augšana - nepieciešamība pakāpeniski paaugstināt vielas devu;
abstinence - pārtraukšana rada grūti paciešamus psihiskus un fiziskus traucējumus - abstinenci, kuri izzūd, ieņemot atkārtotu vielas devu;
fiziskās un psihiskās veselības pasliktināšanās kļūst bīstama paša atkarīgā dzīvībai, bet to uzvedība-bīstama apkārtējai sabiedrībai.
„Es apgalvoju, ka narkotiku lietošana vienmēr definējama kā rezultāts lielākoties neapzinātai aktīvai vēlmei un mēģinājumiem atrisināt grūti pārvaramas psihiskas situācijas.” Volkerts (1999, 12)
Spēcīga psihiskā atkarība nav tikai pašu narkotiku ķīmisko īpašību rezultāts. Atkarība nevar rasties arī tikai no vēlmes izjust kaut ko jaunu vai nelabvēlīgas draugu ietekmes. Tā vairāk ir kā mēģinājums atbrīvoties no kādām psiholoģiska rakstura problēmām. …
