Jāņa Jaunsudrabiņa romānā „Jaunsaimnieks un velns” varētu atrast daudz epizodes, kurās izpaužas kāda tēla morāles pagrimums, taču diez vai varētu apgalvot, ka kāds tēls jau ir vai kļūst pilnīgi bez morāles. Lielai daļai no tiem izdodas izlauzties no purva, kurā tie grimst.
Pirmais tēls, kas izceļas ar ne visai augstu morāli, ir Roziene. Nekā briesmīga viņa nedara, bet vienkārši ir ļoti divkosīga. Te viņa pret Vītolu un citiem izturas labi, te atkal slikti. Dēlus lutina, bet šeit var izmantot seno tautas ticējumu dots devējam atdodas, jo savus dēlus viņa patiesībā izaudzina kā ļoti zemas morāles cilvēkus un pati to cieš uz savas ādas, jo nav viņiem iemācījusi, ka vecāki cilvēki, it sevišķi jau vecāki, ir jāciena.…
