Senajā filmā Džuljeta pēc savas viltus nāves tika aiznesta uz morgam līdzīgu vietu, kur apkārt gulēja satrūdējuši līķi. Turpat, viņai blakus atdusējās arī viņas brālēns, kuru nogalināja Romeo, atriebjot Merkucio. Pēc tam, kad Romeo, bēdu sagrauts, noindējās uz zemes blakus Džuljetai, to pamanīja mūks Lorenso. Viņš centās noslēpt Romeo līķi no Džuljetas acīm, tomēr viņa pamanīja savu nu jau vīru guļam bez dzīvības pazīmēm, tāpēc nodūra sevi ar Romeo nazi.
Abas filmas beidzas ar emocionālu monologu par to, ka šo ģimeņu naids ir nesis nāvi un visi ir sodīti. To var saukt par mīlestības uzvaru, jo abu mīlnieku nāve ir šķietami likusi abām ģimenēm padomāt, vai šim naidam vispār ir pamats un, iespējams, daudz labāk ir dzīvot mierā un saticībā.
Ja man jautātu, kura no filmām ir atbilstošāka Šekspīra lugai, es teiktu, ka Zefirelli 1968.gada filma, bet, ja man jautātu, kura no filmām man patika labāk un kuru varētu noskatīties vēlreiz, es teiktu, ka Lurmana 1996.gada filmu. Ne jau tāpēc, ka man patiktu DiKaprio, bet tāpēc, ka šī filma man šķita aizraujošāka. Iespējams, romantiķu izvēle būtu citādāka. Pagāšgad redzēju arī Dailes teātra izrādi „Romeo un Džuljeta” un man jāteic, ka tā vairāk līdzinās 1968.gada filmai. Brīžiem šķita, ka sižets un aktieru tēlojums ir ļoti līdzīgs, iespējams, latviešu aktieri iedvesmojušies tieši no šīs filmas.
…
