Henriks Ibsens "Pērs Gints"

Kalna slīpums ar lapu kokiem pie Ozes pagalma. Strauts gāžas lejup. Vecās dzirnavas otrā pusē. Karsta vasaras diena. Pērs Gints, spēcīgs, gadu divdesmit vecs puisis, nāk pa taku lejā. Oze, viņa māte, maza un kalsena, nāk viņam nopakaļus. Viņa ir dusmīga un bar to. Viņa saka dēlam, ka tas melo. Pērs Gints apgalvo, ka nemelo vis. Oze teic, ja tā, tad lai zvēr to. Viņš zvēr, ka tā ir taisnība. Oze pārmet dēlam, ka tam nav kauna, mēnešiem pa lauku klīst tieši siena pļaujas laikā, stirnas dzenā gaitā straujā, kamēr skrandas svārkiem plīst. Viņa jautā tam par briedi. Pērs Gintas skaidro mātei kur bijis un kā gājis, stāsta par briedi. Oze stāstam par briedi notic, uztraucas par dēlu, nieks par biksēm, kuras vienās skrandās, ka tik dēls dzīvs. Oze pēkšņi saprot, ka dēls tai melo, viņa raud. Vectēvs Rasmuss Gints daudz ko iekrājis, bet tēvs Jons naudu izniekojis. Tagad mājā katrā logā lupatas, žogi un sētas brūk, lauki zālēm apauguši, lopiem nav pajumtes, katru dienu nākot izķīlātājs. Oze dēlam teic, ka viņš jau nu būtu varējis māti pažēlot, māju un laukus apkopt. Oze nosauc viņu par sliņķi, bezgodi un kausli. Tik asaras un kaunu viņš tai nesot. Oze jautā dēlam, vai viņš bijis tas, kurš kalēju Aslaku sitis – roku un pirkstus izlauzis. Pērs Gints apgalvo, ka ne jau viņš sitis, bet pats ticis sists. Oze atkal raud un pārmet dēlam, ka tas ļāvis sevi piekaut. Pērs Gints sāk smieties, viņš atkal melo. Viņš teic, ka ķeizars, ka karalis būs! Oze saka, ka Hegstadē ir meitene bagāta, ja tik dēls ar viņu būtu runājis, tad drīz jau būtu kāzas bijušas. Pērs Gints saka, ka dosies turp. Māte atkal raud. Kamēr Pērs Gints bijis prom, tikmēr kāds cits meiteni bildinājis. Pērs Gints grib jūgt zirgu, lai izjauktu kāzas, kas būs jau nākamajā dienā. Viņš kliedz un smejas, paceļ māti augstu gaisā. Brien ar māti upē. …